Neskatoties uz to, ka Eiropa kļūst atvērtāka un iecietīgāka, dati liecina, ka Latvijā kopš 2014. gada ir mainījies apkārtējās sabiedrības attieksmes vērtējums, pieaugot diskriminācijai pret cilvēkiem ar invaliditāti (2014. gadā 17 %, 2020. gadā 24 %)[1]. Kādi tam varētu būt iemesli? Vai tas attiecas arī uz Latvijas darba devējiem? Vai ir iemesls šaubīties, ka potenciālais darbinieks, kuram ir jebkāda veida invaliditāte, varētu sliktāk izpildīt tam noteiktos darba pienākumus?
Kā rāda Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas dati, Latvijā šobrīd ir 201 549 cilvēki ar invaliditāti, kas ir 10,6% no kopējā iedzīvotāju skaita.[2] Tā ir ļoti liela sabiedrības daļa, salīdzinot ar to daļu, kuriem ikdienā nav saskarsmes ar šādiem cilvēkiem.
Zaiga Pūce: “Iemesli tam, kādēļ diskriminācija Latvijā ir augusi, varētu būt saistīta ar to, ka cilvēki ar invaliditāti arvien biežāk ir sastopami, un tas sabiedrības daļai, kas nav pieraduši saskarties ar šādām situācijām, rada diskomforta sajūtu. Nezināšana, kā komunicēt un uzvesties šī cilvēka klātbūtnē, var rast vēlmi novērsties. Otrs iemesls ir saistīts ar to, ka sabiedrība arvien labāk atpazīst diskriminācijas faktu kā tādu. Lēni attīstās arī sistēma, kurā var ziņot par diskriminācijas gadījumiem, tādēļ arī tie tiek vairāk atpazīti un konstatēti, kas nozīmē, ka diskriminācijas procentuālais pieaugums liecina ne tikai par negatīvu, bet arī pozitīvu tendenci. Svarīgi ir informēt, socializēties, iesaistīt cilvēkus ar invaliditāti sabiedrībā un mācīt no bērnības, ka dažādība nav nekas īpašs, tā ir norma.”
Ivars Balodis: “Latvijā trūkst pieejamas un saprotamas informācijas par to, kas ir cilvēks ar invaliditāti. Pēc mūsu novērojumiem pret cilvēkiem ar ratiņkrēslu jau izturas nedaudz pieņemošāk - uz ielas neatskatās, bērniem neliek novērsties. Sabiedrībai vēl aizvien ir pārsteigums redzēt cilvēkus ar dzirdes traucējumiem vai nedzirdīgus cilvēkus komunicējam zīmju valodā, bet ļoti liela stigma no sabiedrības puses ir pret cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem - par tiem mēs vispār neko nezinām. Vecāki satraucas par faktu, ka viņa bērns mācītos vienā skolā kopā ar citu bērnu, kuram ir intelektuālās attīstības traucējumi. Satraukums ir par to, ka šis bērns varētu būt neprognozējams, bet īstenībā, ja skolas administrācijas un skolotāja uztvere ir veselīga, tad arī bērna attieksme ir normāla un pieņemoša. Tas pats attiecas uz darba devēju -
mēs kā organizācija nekad neiesakām darbā pieņemt invalīdus, bet gan speciālistus! Darba devējam vajadzētu novērtēt to, ko šis cilvēks var darīt un, ja viņš atbilst visiem kritērijiem, tad invaliditātei nevajadzētu būt šķērslim.”
Labklājības ministrijas pētījuma dati rāda, ka Latvijā no visām 193 154 pilngadīgajām personām ar invaliditāti profesionāli nodarbināti ir tikai aptuveni 27%, kas ir uz pusi mazāks rādītājs nekā vidēji Eiropas Savienībā (55%).[3]
Zaiga Pūce: “Darba devēji, kuri nav bijuši saskarsmē ar cilvēkiem ar invaliditāti, mēdz šaubīties par to, vai konkrētais cilvēks spēs kvalitatīvi veikt savus darba pienākumus, kā arī mēdz pieņemt lēmumu šo cilvēku vietā - nepārliecinoties paši izdara secinājumus par to, vai potenciālais darbinieks var vai nevar veikt konkrēto darbu. Reāls piemērs - puisis, kuram nav abu roku, vada automašīnu. Cilvēkiem, kuriem nav bijusi saskarsme ar invaliditāti, nevarētu šādu faktu pat iedomāties!
Ir jādod iespēja cilvēkam pieteikties amatam, pierādīt sevi intervijā, novērtēt savas darba spējas un izteikt viedokli. Viņš ir spējīgs strādāt jebkuru darbu, ja pats uzskata, ka konkrētais pienākums atbilst viņa darba spējām.
Jebkurš no mums pirms došanās uz interviju apzina savas spējas un atbilstību vakancei, tāpat ir ar cilvēkiem ar invaliditāti.”
Vēl aizvien ir aktuāls mīts par to, ka darba devējam ir grūtības atlaist no darba personu ar invaliditāti. It kā pozitīvi veidotā diskriminācija, kas likumā tika iestrādāta, kavēja darba devējus izsvērt vakanci par labu šim cilvēkam. Pagājušā gada nogalē no Darba likuma tika izslēgta 109. panta otrā daļa, ar kuru saskaņā darba devējam līdz šim bija aizliegts atlaist darbinieku, kuram ir invaliditāte. Normas izņemšana darba devējiem šobrīd arī juridiski atvieglo saistības ar darba ņēmēju.
Annija Kļaviņa: “Darba devējiem vajadzētu dot iespēju cilvēkam sevi realizēt. Personīgi mana ikdiena ir piepildīta (projekti un citas aktivitātes), bet citam cilvēkam darbs var būt vienīgais dzīves piepildījums un mērķis. Cilvēks ar invaliditāti jau pēc fakta ir apgrūtināts veikt ikdienišķas darbības, piemēram, no rīta sagatavoties un nokļūt līdz darba vietai. Tas ir notikums un vesels darbību process, tādēļ viņa ieguldījums darbā jau pēc noklusējuma ir lielāks. Protams, darba devējam vajadzētu ņemt vērā, ka šādam cilvēkam, iespējams, būs nepieciešams ilgāks pārtraukums. Nekas nav neizdarāms tikai, iespējams, tas var prasīt nedaudz ilgāku laiku! Dzīvošana ar invaliditāti viennozīmīgi raisa arī radošumu, jo ir jāatrod veidi, kā pielāgoties situācijai vai darba izpildīšanai.”
Noteikumi par vides pieejamības nodrošināšanu daudziem uzņēmējiem varētu šķist kā lieka līdzekļu tērēšana, bet realitātē cilvēks ar invaliditāti arī ir potenciālais klients; ja būs iespēja iekļūt attiecīgajā kafejnīcā, viņš to izdarīs, nopirks kafiju, apēdīs pusdienas vai izmantos kādu citu piedāvāto pakalpojumu.
Ivars Balodis: “Tipisks piemērs no ikdienas. Parasti mēs birojā uz vietas esam kādi 10 - 15 cilvēki, un visi pēcpusdienā ejam pusdienās. Tuvākajā apkārtnē, Valdemāra ielā, ir kādas 20 kafejnīcas, no kurām tikai vienā ir iespēja iekļūt cilvēkam ratiņkrēslā. Kurš uzņēmums katru dienu iegūs ienākumus no visiem šiem cilvēkiem? Protams, ka tas viens, kurš ir pielāgojis vidi, un pieņemu, ka atpelna šos ieguldītos līdzekļus mēneša laikā.”
Zaiga Pūce: “Lai mainītu darba devēju un sabiedrības vispārvaldošo pieņēmumu, vajadzētu normatīvajos aktos paredzētos procesus ieviest dzīvē, pēc tam arī vairāk diskutēt un aktualizēt šo tematu.”
Efektīvākais veids, kā panākt izpratni iecietības (tolerances) jautājumos, ir organizēt iespēju cilvēkiem pašiem gūt praktisku pieredzi iekļaujošas vides un dažādības vadības jautājumos, tikties un runāt ar sociālās atstumtības un diskriminācijas riskiem pakļautajiem cilvēkiem.
Zaiga Pūce: “Jebkurām apmācībām, kas saistītas ar šo tēmu, ir jābūt tādām, kuras nevis pasaka priekšā, kā rīkoties, bet raisa izpratni, empātiju pret konkrēto cilvēku, ļaujot iejusties viņa lomā, saprast, kā tas ir, būt, piemēram, neredzīgam vai nedzirdīgam.”
Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) nodrošina mācības “Skatu punkti”, kas ir vērstas uz iekļaujošas darba vides veidošanu un dažādības vadību - tiek runāts, kā stereotipus un aizspriedumus iespējams mazināt, tiek dota iespēja iepazīt svešo vai atšķirīgo, tajā skaitā, cilvēkus ar dažādām invaliditātēm, kā arī, lai veicinātu izpratni dažādības vadības prakšu ieviešanā, jau piekto gadu SIF sadarbībā ar Ventspils Augsto tehnoloģiju parku īsteno kustību “Dažādībā ir spēks” ar mērķi apvienot uzņēmumus, biedrības un nodibinājumus, valsts un pašvaldību iestādes, kas savā ikdienas darbā veicina atvērtību dažādām sabiedrības grupām, saskatot, ka dažādība ir resurss, iespēja un konkurences priekšrocība.
Zaiga Pūce: “Cilvēks ar invaliditāti nav konkrēts, pašsaprotams statisks lielums, lai, izdzirdot diagnozi, uzreiz būtu skaidrs, kāds šis cilvēks ir. Aicinu darba devējus būt atvērtākiem, nepieķerties statusam, vēlreiz pārskatīt uzņēmumā pieejamos amatus un tos pārvērtēt. Invaliditāte var būt dažāda veida un pakāpes. Tam, ka cilvēks mūsdienās ar attālinātā darba iespējām pārvietojas ratiņkrēslā, nevajadzētu būt problēmai, lai, piemēram, kļūtu par izcilu programmētāju, sabiedrisko attiecību vai reklāmas speciālistu, kurš profesionāli veido saturu sociālajiem medijiem. Darba devējiem vajadzētu izvērtēt vides pielāgošanas iespējas darba vietā. Par diskriminējošu attieksmi var tikt uzskatīta arī situācija, ka tiek atteikts cilvēkam ar invaliditāti, kuram ir bijusi vēlme un, iespējams, arī atbilstība vakancei, bet konkrētajā uzņēmumā vides pielāgošana nebūtu prasījusi lielus finansiālus ieguldījumus. Tādējādi var palaist garām kompetentu jomas speciālistu! Latvijā labs darba spēks vienmēr būs augstā vērtē, un cilvēki ar invaliditāti daudzās jomās tādi arī ir! Tikai skatāmies plašāk un dodam iespēju!”
Jāpiebilst, ka svarīgi ir fokusēties uz to, ko var, nevis nevar izdarīt. Jo laiks darīt ir tagad, šodien, saskatot un izmantojot iespējas, esot aktīviem, palīdzot, atbalstot un nebaidoties!
AUTORI:
Zaiga Pūce
Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore
Ivars Balodis
“Apeirons” valdes loceklis
Annija Kļaviņa
Kādreizējā parabobslejiste, dziedātāja, rotu meistare